Kurp virzās Eiropa?

Spoks vajā Eiropu, un tas nav populisms. Viņš populisms, lai ko tas arī nozīmētu vārds, nav cēlonis, bet gan sekas tam, kas ar mums notiek.

Kad vide ir uzticama, cilvēkiem nav nepieciešams eksperimentēt, fantazēt vai meklēt paralēlas pasaules, kurās rast risinājumu savām problēmām: viņiem pietiek ar reālo pasauli. Bet, kad tas, kas mūs ieskauj, kļūst duļķains, pilns posteņu, melu, tad daži pilsoņi, bieži vien visapzinīgākie, bēg no visa tā, meklējot dažādus risinājumus, pareizus vai nepareizus, maģiskus vai ne.

Mūsu, Eiropas problēma ir tā, ka kopš pasaules kara beigām un vēl jo vairāk, gadu desmitiem ritot, politiskā šķira ir uzsākusi veselu montāžu sēriju. sabiedrības labā kas beidzot sabruka ar krahu līdz ar 2007. gada krīzi. Eiropas Savienība, labklājības valsts un viss, kas ar to saistīts, mums ir bijis labs sākumpunkts, un sākotnēji tām bija milzīgs tautas atbalsts, ko daļēji joprojām saglabā. viņi ir kļuvuši par mūsu krustu.

Trūcis paškritikas, pastāvīgas pārskatīšanas, aktualizēšanas un kontakta starp politiķu mērķiem un ielas izjūtām. Sekas ir tādas, ka neapmierinātība ar politiku pamazām ir augusi, gaidot savu brīdi, kad tā nonāks frontes līnijā. Un pienāca laiks, kad lejupslīde pagājušās desmitgades beigās skāra mūs visus. Nav nozīmes tam, ka daudzas valstis uzreiz pēc tam atguvās, jo citas palika malā un mūs visus skāra neveiksmes sajūta. Saskaroties ar nopietnām problēmām, sabiedrība kļūst savtīgāka un mazāk iejūtīga pret kaimiņiem. Vaina vienmēr ir citos. Tam pievienojās bailes no jaunā svešs ienaidnieks (islāmistu terorisms) un dziļi bailes zaudēt savas kā pasaules centra privilēģijas.

Jo tā ir pamatproblēma: lai gan mēs vēl neesam gribējuši uzzināt, mēs vairs neesam pasaules centrs, bet mūsu politiķi neuzdrošinās mums to atklāti pateikt, un mēs atsakāmies to atzīt, kad skatāmies uz sevi. mūsu realitātes spogulis.

Dati ir graujoši. Tikai dažas partijas savā valstī gūst vairākuma atbalstu. Kopumā gan vecās partijas, gan tās, kas radās pēc pēdējās desmitgades katastrofas, izraisa vispārēju noraidījumu. Vēl vairāk – jaunie, tie, kurus daži dēvē par “populistiem”, nesasaista lielāku atbalstu katrā valstī kopumā, gluži otrādi. Tas, ko viņi panāk, ir liels atbalsts nelielai pilsoņu apakšgrupai, tas arī viss.

Šajā augsnē pilsoņi (ne gluži vismazāk izglītotie vai vecākie) meklē alternatīvas, loģiski. Alternatīvām ir jāpiedāvā kaut kas cits, diskurss, kas iedvesmo. Nav nozīmes tam, vai tas, ko viņi piedāvā, ir realizējams vai nē. Svarīgi ir tas, ka tie aizkustina mūsu sirdis, aizrauj mūs un spēj mūs aizkustināt.

Jo tas ir otrs lielais krīzes efekts: sabiedrība ne tikai kļuva neuzticīgāka un atturīgāka pret saviem politiķiem, bet arī ir sašķelta. Esam sākuši, nemanot, dalīties vairākās apakšgrupās. Katras apakšgrupas locekļiem aiz slēgtām durvīm ir kopīgas pārliecības un ilūzijas, kuras pārējā sabiedrība stingri noraida.

Vecās formulas izmirst jauniešu diskreditācijas un noraidīšanas dēļ. Jaunie spēj uzbudināt tikai daļu (lai gan ļoti mobilizētu) jauno vēlētāju un veco visvairāk apnikušos cilvēkus. Bet, ja paskatās uz sabiedrību kopumā, visi, vecie un jaunie, izraisa vispārēju noraidījumu no pārējiem savas valsts iedzīvotājiem. Šādos apstākļos kādus jaunus kopīgus projektus mēs varēsim uzsākt?

Mēs, eiropieši, jau esam par pārējo pasauli, kas mūs nemanot virzās uz priekšu, kā mājdzīvnieks, ar kuru paspēlēties, fotografēt, nedaudz samīļot un tad nolikt malā, lai ķertos pie īsta darba. Un mēs joprojām esam tai pasaules daļai, kas vēlas palikt iesaistīta pagātnē, ienaidnieks, kuru ienīst.

Kādā brīdī Eiropā ir jāparādās politiskai šķirai (vai izolētiem politiķiem), kam ir pietiekami daudz spēka un motivācijas, lai pateiktu mums patiesību: mums ir jāmainās, mums ir jāsāk strādāt, kopā, atkal. Bet šobrīd mums nav ne jausmas, kā to izdarīt.